KOMUNIKĀCIJU FAKULTĀTESKOMUNIKĀCIJU STUDIJU KATEDRA

2.studiju gads

Diskursa analīze

Raksts par Inesi Saulīti žurnālā “Kas Jauns” Nr.11 (373) 12.-18.marts, 2013

Tā dzīvo Kombuļu Inese

Ieskaites darbs

Maģistra studiju programma "Sociālā un Kultūras Antropoloģija"

Studenta apl.nr 011272Matīss Šteinerts

2013. Rīga

Raksts par Inesi Saulīti žurnālā “Kas Jauns” Nr.11 (373) 12.-18.marts, 2013

Tā dzīvo Kombuļu Inese

Inese Saulīte ir personība, kas izceļas Latvijas sabiedrībā ar mums neierastu robežsstāvokļa uzvedību.

Šajā esejā aplūkošu rakstu par viņu, kas publicēts izdevumā “Kas Jauns”. Jau pašā sākumā jāņem vērā,

ka žurnāls ir bulvāra preses izdevums un kā tāds arī ir jāvērtē, kas nozīmē, ka tendenciozitāte un

skandāla meklējumi ir tā eksistences pašmērķis. Šajā esejā parādīšu, kā pat samērā labs teksta saturs,

kas publicēts žurnālā, tiek izmainīts ar tendencioziem izvilkumiem no I.Saulītes teiktā un pašu

intervējamo neglaimojošiem foto attēliem, radot neviennozīmīgu kopējo iespaidu un deformējot

raksta objektivitāti. Tajā pašā laikā raksta diskurss izriet no žurnāla pozīcijas un sociālajā dzīvē kā

apgalvo kritiskās diskursa analīzes teorētiķi Lilija Kouliaraki (Lilie Chouliaraki) un Normens Fērklavs

(Norman Fairclugh) (Chouliaraki, Fairclough, 1999). Vēlos soli pa solim lineāri analizēt rakstu atsevišķi

pa nodaļai. Katrā sadaļā pieminēšu paņēmienus, kas ļauj spriest par rakstā apslēptajām nozīmēm un

autores iecerēm. Uzskatu, ka šajā rakstā mēģināts apzināti nomelnot dziedātājas Ineses Saulītes vārdu

ar tendenciozi izvēlētiem izteicieniem, apzīmējumiem, gramatikas formām un pat pieturzīmju

lietojumu.

Raksts sadalīts 6 daļās, taču tām nevar novērot kādu kopēju dalīšanas principu. Ievads ir vēsturiska

atkāpe, kas īsi atgādina I.Saulītes pagātnes faktus un ieskicē dziedātājas pašreizējo profesionālās un

privātās dzīves stāvokli. Ar vārdu savienojumu “Tālajā 2008.gadā” uzsvērta viņas karjeras senā

pagātne, taču vienlaicīgi tas liek domāt, ka raksta autore pārspīlē dziedātājas karjeras ilgumu, jo 5 gadi

profesionālās attīstības kontekstā nav liels laika posms. Raksta otrajā daļā, kas veltīta Ineses dzīves

draugu aprakstam, I.Saulīte atainota kā vieglprātīga sieviete, kam dzīvē nav veicies attiecībās ar

vīriešiem. Tas panākts ar vairākiem klišejiskiem izteicieniem un konstrukcijām: “neizturama ģimenes

dzīve”, “pārvilkt treknu svītru”, “nekādas spožās attiecības nesanāca” utt Lai gan samērā neitrāli, tie

ikdienišķā valodā tēlo Inesi kā daudz piedzīvojušu cilvēku. Ineses krāšņie piedzīvojumi un no “vienkāršā

cilvēka” atšķirīga dzīvesveida raksturošana ir nemanīti tekstā ieaustie paterni, kas lasītāja iztēlē uzbur

konkrētu tēlu, ar ko viņš var viegli asociēties, bet vienlaikus tas ir nedaudz deviants. Interesants ir

Ineses citāts, ko raksta autore atklāj: “Man te arī nēģeris bija atbraucis. Viņš 15 minūtes paciemojās un

aizbrauca. Laikam nobijās.” Autores apzināta vai neapzināta nodoma ietekmē vārdi “arī” un “nēģeris”

piešķir visam teikumam vieglprātības noskaņu. Pirmais liek domāt, ka vīrieši caur Ineses dzīvokli gājuši

stipri vairāk nekā pieminēts rakstā (3), ko vēl vairāk pasvītro cilvēka rases nosaukšana kā galvenais

identifikācijas apzīmējums. Un atkal tiek uzsvērtas Ineses pagātnes neveiksmes, jo puisis nav bijis ilgāk

par 15 minūtēm. Arī tik precīza skaitļa nosaukšana ir simbolisks pārspīlējums, kas norāda nevis uz 15

minūtēm ilgu laika posmu, bet gan uz ļoti īsu brīdi. Raksta autore saka: “turpināja iepazīties ar

ārzemniekiem internetā”. Viņa lasītājam liek domāt, ka Inese ir “iepazinusies ar ārzemniekiem” (svarīgs

daudzskaitļa lietojums) gadījuma īslaicīgām attiecībām. Nav pat svarīgi, vai Inese to teikusi tik uzsvērti

vai vārdi pievienoti, lai emocionāli ietonētu viņas teikto. Raksta autore tieši šos izvēlējusies no visa, ko

Inese teikusi, lai raksturotu raksta daļas galveno tēmu – Ineses vīriešus un viņas attieksmi pret tiem,

kur galvenais noklusētais vēstījums ir neveiksmes un vieglprātība. “Pēc kāda laika atbrauca kāds itālis,

kurš pie manis nodzīvoja mēnesi un arī pazuda”. Šis teikums tiek uzdots par Ineses Saulītes teiktu

citātu, kurš arī tendenciozi liek domāt par viņas vieglprātīgu dzīvesveidu. Taču vārdu savienojums

“kāds itālis”, kurš turklāt nodzīvojis pie I.Saulītes mēnesi, liek domāt, ka šis nemaz nav dziedātājas

teiktais, bet gan žurnālistes atstāstījums, jo raksta autorei šis “itālis” ir svešinieks jeb “kāds” no

daudziem, jo taču pat pēc paviršas iepazīšanās svešinieks maina savu statusu. Tas liek domāt, ka citāts

ir nekorekts žurnālistes atstāstījums un pēdiņu lietošana tā apzīmēšanai ir vēl viena tendencioza vēlme

norādīt uz Ineses vieglprātību. Trešā raksta daļa veltīta I.Saulītes pārdomām par viņas mājokli un tā

aprakstam. Šī raksta daļa dziedātāju kontrastā iepriekšējai glaimo kā labu mājsaimnieci, pieticīgu

sievieti un apdomīgu nākotnes plānotāju. Ceturtajā daļā “Dzīve bez televizora un veļas mašīnas”

I.Saulītes iedzīve atainota kā laikmeta garam neatbilstoša, taču tas teikts korekti. Lai gan virsraksts

tendenciozi liek domāt par nožēlojamu dzīvi, pieminot tik plaši izplatītu produktu trūkumu dziedātājas

dzīvē, tas ir korekti izskaidrots un pat atklāts I.Saulītes uzskats par TV atkarību radošo ietekmi uz

cilvēku. Piektā raksta daļa veltīta Ineses Saulītes sabiedriskajai atpazīstamai un viņas publiskā tēla

diskursa izvērtējumam Priekules (pilsēta, kurā dzīvo dziedātāja) kontekstā. Šo raksta daļu ir vērts

izvērtēt vairākās sadaļās – Ineses Saulītes atpazīstamības diskurss no viņas pašas skatu punkta, ko

raksta autore atklāj citējot dziedātāju (1); Priekulnieku diskurss, ko redzam atainotu īsās intervijās ar

viņiem (2) un raksta daļas kopējais diskurss, kas atainots netieši, autorei izvēloties vārdus, ar kuriem

raksturo apkārtējo viedokli (3). Pirmkārt, Inese Saulīte pati pret sevi saklausa vairāk negatīvus

izteikumus nekā pozitīvus. Pati sakot, “Nav neviena, kas mani nezin”, viņa absolutizē savu

atpazīstamību, kam nākamajā teikumā (““Kombuliene, Kombuliene” tik dzirdu aiz sevis čukstus”)

pieliek negatīvu konotāaciju. Viņa dzirdējusi sev pārmetam Priekules vārda “apkārt vazāšanu”.

Interesants ir apstāklis, ka apzīmējumu “Kombuļu Inese” pret sevi viņa saklausījusi arī Priekules domē.

Tas liek apjaust viņas skatuves vārds atpazīstamības mērogu. Ineses reakcija uz to ir neizprotoša, naiva:

“Nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik negatīvi.” Lai gan dziedātāja labprātīgi izvēlējusies savu skatuves vārdu,

viņas pašas par sevi sacītais to novērtē par kaut ko negatīvu: “citi izsakās “Tā jau Kombuļu Inese...”, lai

arī ko es darītu, lai kas notiktu. Cilvēki to negatīvo vien grib saskatīt un melnos punktus meklē.” No šī

citāta, kurā blakus teikumos novietots dziedātājas skatuves vārds un atziņa par nicinājumu sabiedrībā,

raksta autore mums liek domāt, ka pati Inese savu skatuves vārdu, ja tas izteikts ikdienā, uzskata par

pazemojumu sev. Tomēr pastāv iespēja, ka citāts ir nekorekts, un abi teikumi, blakus novietoti, rada

savādāku konotāciju nekā to bija teikusi pati Inese.

Otrkārt, raksta autore aplūko priekulnieku viedokli par Inesi Saulīti. Ļoti spilgts un sulīgs ir veikala

pārdevējas viedoklis, kura “Tā [es] viņu nezin[u]”. Ar to liekot klausītājam noprast, ka “tā zināt” varētu

būt personīgi pazīt, saprast. “Bet, kad palasu žurnālus, kur rakstīts par viņu, es saķeru galvu, kādas

bildes vispār bijušas...” šeit pārdevēja atstāsta žurnālistu radīto diskursu par I.Saulīti, kuru reproducē

arī šis manis analizētais raksts. Inese Priekulē netiek pieņemta kā vietējā iedzīvotāja, par ko liecina

pārdevējas teiktais - “Bieži vien ienāk mūsu veikalā [..]”. Vietniekvārds “mūsu” rada krasu nošķīrumu

starp sevi un svešo. Inese ir svešā, citādā, kas nav viena no “mums” - mežonis. Tālāk pārdevēja saka:

“[..] iepērkas kopā ar to itāli”. Vietniekvārds “tas”, lietots, lai norādītu konkrētāk uz “itāli” jeb Adario

paskvāli – Ineses Saulītes līgavaini. Viņš no vietējā sabiedrības loka tiek izslēgts pilnībā. Šeit

novērojama klasiska Maršala Sālinsa (Marshall Sahlins) apmaiņas loku teorijas (Sahlins, 1965:95)

shēma, kuras iekšienē apmaiņa ir mazāk reciprocīva, kas nozīmē, ka cilvēki netiek vērtēti un viņus

pieņem tādus, kādi viņi ir. Tie ir tie, kas veikalu sauc par “mūsu”, jeb pārdevēja un senākie priekulnieki.

Jo cilvēks ir svešāks no grupas centra – tālāks kaimiņš, attālāks radinieks, jo reciprocitāte ir

ģeneralizētāka un tiešāka, tas nozīmē, ka pret sociālu atzīšanu tiek prasīts tūlītējs devums pretī. Inese

ir latviete no cita Latvijas reģiona, viņa nav pavisam sveša, tādēļ ar viņu runā un prasa, lai viņa darītu

godu savai apkārtnei, kurā dzīvo. Viņu “tā nepazīst”, bet no žurnāliem zin, kāda viņa ir. Ja cilvēkiem

liekas, ka viņa apkauno Priekuli, tad viņi nekautrējas viņu aprunāt, tādējādi “atmaksājot” negatīvi.

Adario ir “tas itālis”, jeb vispār no visiem lokiem ārpusē esošs, ar kuru nekāda komunikācija nenotiek,

ar ko Inese ir iesaistījusies attiecībās, un iesaistīties attiecībās ar svešinieku nozīmē pašam kļūt par

svešinieku. Ja Adario, iespējams, vietējo aprunāšanai ir neaizsniedzams, jo komunikācija ir ierobežota

valodas barjeras dēļ. Viņš var tikt tikai izolēts, turpretī Inese, kļuvusi par pilsētiņas antagonisti un ir

konfliktā ar vietējiem iedzīvotājiem, par ko liecina pārdevējas atstāstītais: “Vienreiz vietējie puiši pie

veikala kases viņai teica: “Kombulien, izģērbies!””. Ja pārdevējas viedoklis ir spilgti iekrāsots, tad

nedaudz neitrālāks ir kādas anonīmas Priekules pagasta iedzīvotājas viedoklis, kurā arī var saskatīt

tendenciozitāti un nelielu nicinājumu: “zinu, ka viņa braukā apkārt, uzstājas”. Šeit ar vienu komatu

panākts efekts, kas liek pazemo raksta varoni, jo braukāšanu apkārt nostāda kā vienlīdzīgu teikuma

locekli ar uzstāšanos, tādējādi liekot domāt, ka viņa varētu tāpat braukāt apkārt – blandīties, lieki tērēt

laiku, būt vieglprātīga. Ja teikums būtu izteikts šādā redakcijā: “zinu, ka viņa braukā apkārt uzstājoties”,

tad braukāšana tiktu sasaistīta ar dziedātājas pamatnodarbošanos un būtu izskaidrota, taču pašlaik tai

nav dots konkrēti norādīts pamatojums. Līdz ar to var secināt, ka Inese Saulīte gan pati izjūt un pauž

nepatiku pret uz sevi vērsto negatīvo diskursu, gan apkārtnes iedzīvotāju acīs nebauda cieņu un pat ne

līdztiesību. Neoficiālais un no raksta noprotamais diskurss apgalvo, ka viņa ir svešiniece, kas netikli un

nelietderīgi izmanto savu laiku un dzīvi. Pēdējā sestā raksta daļa “Kāzas dzers jūnijā?” jau virsrakstā

norāda uz dzeršanu un pārmērībām. Latviešu valodā ir virkne veidu, kā nosaukt salaulāšanos, taču

raksta autore ir izvēlējusies vienu no visvulgarizējošākajiem apzīmējumiem, kam galā pielikusi

jautājuma zīmi, kas nav mazsvarīgi. Tālāk tekstā noprotams, ka kāzas būs ļoti pieticīgas, jo tajās

nepiedalīsies abu jaunlaulājamo tuvākie ģimenes locekļi. Tādējādi vārds “dzers”, kas norāda uz dzīrēm,

jeb lieliem svētkiem ir hiperbola. Lai formāli tam nevarētu neko pārmest, nosaukumam ir pievienota

jautājuma zīme, kas to padara nevis par apgalvojumu, bet par jautājumu, noveļot sprieduma

smagumu no autores. Taču raksta kopējā maketā vēl pirms virsraksta rakstīts bez jautājuma zīmes:

“Kāzas ar itāli dzers jūnija vidū.”

Nobeigumā vēlos apkopot, ka visa raksta garumā formāli rādīta no dažādām savas dzīves pusēm, gan

kā radoša personība, gādīga māte un pieticīga, bet čakla mājsaimniece un morāli augsta statusa

persona, kura cieš no apkārtējo izsmiekla un nepamatotiem apvainojumiem, tomēr autores nostāja

nav bijusi dziedātājai labvēlīga. Inese atainota kā vieglprātīga, vulgāra, naiva – vārda negatīvajā nozīmē

jeb tāda, kas robežojas ar infantilismu. Raksts turpina Ineses Saulītes publiskās slavas un sabiedriskā

statusa reproducēšanu un veicina jauna izsmiekla radīšanu par dziedātāju.

Literatūra:

• Chouliaraki, L., Fairclough, N., 1999., Discourse in late modernity. Rethinking Critcal Discourse

Analysis. Edinburgh University Press, Edinburgh, UK

• Martinsone, M., Ziders, M.(foto), Tā dzīvo Kombuļu Inese “Kas Jauns”, Nr.11 (373) 12.-18.marts,

2013.

• Sahlins, Marshall, D. (1965) ‘On the Sociology of Primitive Exchange’, in Michael Banton (ed.),

The Relevance of Models for Social Anthropology, ASA Monographs I, London: Tavistock

Publications, 139-86, 225-36 (In Gudeman Economic Anthropology)